Padomi

• Lai jaunajiem kartupeļiem būtu vieglāk nokasīt miziņu, tos uz brīdi iemērc aukstā ūdenī.

• Kartupeļu mizošanai izmanto tikai nerūsošu nazi.

• Jaunos kartupeļus mizo īsi pirms gatavošanas. Ja kāds brīdis jāuzgaida, tos tur ūdenī, lai nekļūst tumši, taču kartupeļus, jo īpaši – sagrieztus, nedrīkst atstāt ūdenī ilgi.

• Lai mazinātu vitamīnu zudumu, jaunos kartupeļus ieteicams likt vārošā ūdenī un vārot katliņu turēt aizvākotu.

• Cepot jaunos kartupeļus krāsnī ar visu mizu, tos vispirms nedaudz sadursta ar dakšiņu, lai miza nesaplaisā.

• Vārot kartupeļus, sāli labāk pievienot vārīšanas sākumā, bet cepot – īsi pirms cepšanas beigām

Login:
Password:
Nav paroles? Reģistrējies te!
AktuāliPar mumsKontaktiProduktiVakances

Produkti

Kartupeļi


     

Vispārīga informācija

             Kartupeļiem ir īpaša vieta dārzeņu vidū. Kartupeļi izceļas ar lielu ogļhidrātu saturu - tajos vidēji ir 18% cietes, tāpēc kartupeļi ir patstāvīgs pārtikas produkts, kurus var uzturā izmantot kā pamatēdienu. Kaloriju daudzums kartupeļos ir divas līdz trīs reizes lielāks nekā pārējos dārzeņos.

          Taču īpaša kartupeļu vērtība ir kālijs - minerālviela, kurai ir liela nozīme ūdens apmaiņas normalizācijā un normālas sirds darbības uzturēšanā. Augstā kālija satura dēļ kartupeļus iesaka lietot ārstnieciskā uzturā kā urīna izvadīšanas veicinātājus sirds un nieru slimību gadījumos. Kartupeļi kāliju satur ievērojami vairāk nekā citi ar kāliju bagāti produkti - maize, gaļa un zivis. Nepieciešamo kālija diennakts normu jūs var saņemt, apēdot 500 g kartupeļu.

   

          Pašlaik kartupeļi ir pasaulē ceturtā izplatītākā lauksaimniecības kultūra pēc rīsiem, kviešiem un kukurūzas. Kartupeļu dzimtene ir Dienvidamerika, Andu kalnu apgabali, pašreizējā Peru un Bolīvijas teritorija. Pasaulē joprojām ir ap 200 savvaļas kartupeļu sugu, bet ģenētikas pētījumos esot noskaidrots, ka visi mūsdienu kultivētie kartupeļi cēlušies no viena kopīga senča.

        Jaunie kartupeļi ir īpaši. Pirmā jauno kartupeļu maltīte ir viens no vasaras atskaites punktiem. Mazs atgādinājums, ka vasara nav mūžīga, tāpēc jāsteidzas to baudīt. Un arī mazs mierinājums, ka rudens vēl ir gana tālu un daudz ko var paspēt. Ēdiet nesteidzoties, paturiet kumosu mutē ilgāk un... teju vai jāsaka – atdodiet tam godu. Senie inki patiešām esot kartupeļus pielūguši.

      Gatavojot jaunos kartupeļus, nevajag nekādas izsmalcinātas receptes. Smalkais franču gastronoms Žans Antelms Brijā Savarēns gan esot apgalvojis, ka nav nekā bezgaršīgāka par kartupeli, bet vēl vairāk būs cilvēku, kuri teiks: nav nekā garšīgāka par svaigi pagatavotu, kūpošu jauno kartupeli.

          Klasiskās jauno kartupeļu piedevas: sviests, biezpiens, kapātas dilles un citi zaļumi, mazsālīti gurķi, ar kūpinātu speķi saceptas pirmās gailenes, mazsālīta siļķe ar sīpoliem.         

          Ja jaunos kartupeļus rok nevis izlases veidā, bet no vietas, tiek izrakti arī ļoti maziņi kartupelīši, kas vēl būtu varējuši augt un augt. Veci ļaudis palaikam dusmojas – kur šitādas dzērvenes lai liek, jāatdod cūkām! Taču bruņojieties ar pacietību, rūpīgi nomazgājiet dzērvenes, nosusiniet un izcepiet – būs ļoti gardas un ātri gatavas. Veselus mazus jaunos kartupeļus var pievienot arī zupām, dārzeņu sautējumiem, podiņos gatavotiem ēdieniem, novārītus – dārzeņu salātiem.

          Gandrīz katrā latviešu ģimenē ir savas tradīcijas jauno kartupeļu maltītei. Bieži tos vāra ar visu miziņu, bet, ja miza negaršo vai arī padevusies negluda, kraupaina, to var arī nokasīt. Pavārgrāmatas mums atgādina, ka tieši zem mizas koncentrētas pašas vērtīgākās vielas, kas ir kartupeļos. Ja miziņa, izvārīto kartupeli nogaršojot, tomēr šķiet par biezu vai sīkstu, mizošanu vai nemizošanu atstājiet pašu ēdāju ziņā. Ļoti garšīgi ir ar mizu vārīti jaunie kartupeļi, kas pēc tam vēl izcepti cepeškrāsnī vai uz pannas, tad arī sīksta miza pārvēršas par kraukšķīgu garoziņu. Lai gan lieka termiskā apstrāde, protams, mazina vērtīgo uzturvielu daudzumu, pirmām kārtām jau vitamīnu saturu kartupeļos. Būtu žēl aizlaist postā tos 20 miligramus C vitamīna, kas ir 100 gramos jauno kartupeļu. Tie satur arī B grupas vitamīnus un daudz kālija. Par vislabāko apstrādes veidu no vitamīnu saglabāšanas viedokļa tiek atzīta nevārītu kartupeļu cepšana, jo tajā kartupeļi zaudē tikai 5% vitamīnu. Tvaikotos kartupeļos iet bojā jau 10%, ar mizu vārītos – 25%, bez mizas vārītos – 40%, bet vārītos un pēc tam izceptos – pat vairāk nekā 90% vitamīnu.

       Kartupeļus ilgstoši uzglabājot, tie saasno un asnu vietās veidojas solanīns - cilvēka organismam kaitīga viela. Kartupeļu mizā solanīna koncentrācija ir vismaz trīs reizes lielāka un salīdzinoši vairāk solanīna satur arī kartupeļu ārējais slānis.

           Tā kā solanīns šķīst ūdenī, tad saasnojušus kartupeļus vēlams vārīt, nevis gatavot ceptā veidā. Kartupeļu novārījumu pavasara mēnešos neiesaka izmantot mērču un zupu pagatavošanai.

           Uzglabājot kartupeļus temperatūrā, kas ir tuvu 0°C, tajos esošā ciete sadalās un kartupeļi iegūst saldenu garšu. Ja divas - trīs dienas šādus kartupeļus patur istabas temperatūrā, ir šķirnes, kuras var atgūt sākotnējās garšas īpašības un kartupeļi var būt lietojami uzturā.

       Kartupeļu garšu un miltainību ietekmē tajos esošās olbaltumvielas un ciete. Kartupeļu uzturvērtība, savukārt, ir atkarīga no tajos esošajā pilnvērtīgajām olbaltumvielām - kartupeļu olbaltumvielas pēc sava aminoskābju sastāva ir tuvas dzīvnieku izcelsmes produktu olbaltumvielām.

          Kartupeļu olbaltumvielās esošā aminoskābe tirozīns gaisa skābekļa klātbūtnē un fermentu ietekmē izraisa kartupeļu mīkstuma melnēšanu. Tāpēc notīrītus un sagrieztus kartupeļus nekavējoties ir jāpakļauj siltumapstrādei, vai arī jāuzglabā ūdenī.

          Kartupeļos ir samērā nedaudz C vitamīna, ja salīdzina, piemēram, ar citrusaugļiem, upenēm vai piparu dārzeņiem. Taču, ievērojot to, ka kartupeļi mūsu uzturā tiek izmantoti salīdzinoši lielos daudzumos un regulāri gandrīz katru dienu, kartupeļi ir viens no C vitamīna pamatavotiem mūsu ikdienas uzturā.


Vēsture


             Vismaz 7000 gadu. Tik ilga esot kartupeļu audzēšanas vēsture.

             Pastāv dažādas versijas par to, kurš eiropietis un kurā gadā pirmais ieraudzīja kartupeļus savām acīm. Katrā ziņā tas bijis spānis un runa ir par 16. gadsimtu. Savukārt pirmie kartupeļi, kurus ieraudzījuši eiropieši, bijuši ar tumši violetu miziņu un iekšpusē – dzeltenīgi. Vietējie iedzīvotāji gatavojuši kartupeļu krājumus slēptuvēs nebaltām dienām, kaltētus kartupeļus ņēmuši tālos gājienos, un arī viņsaules ceļos mirušajiem līdzi doti kartupeļi.

             Ceļš uz Eiropu. Jaunatklātie dārzeņi iemantojuši popularitāti spāņu flotē, jo tie jūrnieki, kuri ēduši kartupeļus, mazāk cietuši no cingas. Vēlāk izrādījies, ka dīvainie svešzemju bumbuļi gluži labi aug arī Eiropā. Tiesa, iedzīvotāji tos uzņēmuši ar lielākām vai mazākām aizdomām. Kādu brīdi kartupeļi uzskatīti par ārstniecības augiem un audzēti galvenokārt aptieku vajadzībām. Daļai ļaužu licies nelāgi, ka tie aug pavisam zem zemes, gluži kā no elles izlīduši – kas nu tur labs var būt? Kartupeļi saukti par velna āboliem, daudzināti par neveselīgu un kristīga cilvēka necienīgu pārtiku, klīdušas pat runas, ka tie izraisa lepru, sifilisu, neauglību un citas briesmīgas kaites. Taču kartupeļi izrādījās noderīgi kara laikos, kad ienaidnieks nodedzināja un izbradāja labību, bet kartupeļi zemē palika neskarti.

             Vēlāk kartupeļi palēnām iekaroja Itāliju, Franciju, Angliju un citas Eiropas valstis. Dažviet esot notikuši arī traģiski atgadījumi, jo cilvēki nav sapratuši, kuras auga daļas ir ēdamas, tāpēc vārījuši kartupeļu lakstus un augļus, saindējušies paši un saindējuši citus. Šur tur tiesa aizliegusi audzēt kartupeļus, lai neceltos ļaunums. Vēl citur nolemts, ka kartupeļi der tikai lopiem, un tie stādīti cūku aploku tiešā tuvumā.

           Uz Latviju kartupeļus no Hamburgas pirmais esot atvedis Kurzemes hercogs Jēkabs 1673. gadā līdz ar visu nosaukumu katoffel, kuru vācieši paņēmuši vai nu no itāļu tartufoli, vai arī no spāņu tartuffo. Abi šie vārdi nozīmē trifeles, jo cilvēki sākumā kartupeļus uzskatījuši par trifeļu paveidu, kā nekā abi aug zem zemes. Vēlāk, lai arī neiztiekot bez aizdomām un pārpratumiem tāpat kā citas tautas, latvieši kartupeļus pieņēmuši, iecienījuši un izdomājuši tiem savus vārdus – tupeņi, tupeši, pampāļi, zemes pupas.

            Ja jau tik labi apsargā... 1771. gadā franču armijas ķīmiķis, farmaceits un dabas pētnieks Antuāns Parmentjē pievērsies kartupeļu ķīmiskā sastāva izpētei. Septiņgadu kara laikā Parmentjē esot vairākkārt nonācis prūšu gūstā un izdzīvojis, pateicoties kartupeļiem. Vēlāk viņš tos aktīvi popularizējis, rīkojis pusdienas, kur visi ēdieni bijuši gatavoti no kartupeļiem, un rosinājis valdnieku Ludviķi XVI atbalstīt kartupeļu audzēšanu. Karalis piešķīris Parmentjē 100 akrus zemes netālu no Parīzes, lai viņš varētu audzēt kartupeļus. Teritoriju apsargājuši karavīri. Tas izraisījis apkārtējos ļaudīs milzu ziņkāri: laikam jau tajos laukos audzē kaut ko ļoti vērtīgu, ja tik labi apsargā. Un vienu nakti, kad karavīri palaisti atvaļinājumā, apkārtnes zemnieki klusītēm ieradušies, lai paņemtu kādus vērtīgos dārzeņus arī sev. Tieši uz to Parmentjē arī cerējis. Cits nostāsts vēsta, ka karaļa sludinātājiem likts apbraukāt apkārtni un, skanot taurēm un bungām, sasaukt ļaudis, lai publiski izziņotu, ka ikviens, kurš domā nozagt kaut vienu kartupeli, tiks bargi tiesāts. Lai nu kā, interese par kartupeļiem stipri vien pieauga.

            Starp citu, bez ievērības nepalika arī kartupeļu ziedu gleznainais skaistums. Karaliene Marija Antuanete tos esot bieži iepinusi sev matos, un citas modes dāmas sekojušas viņas piemēram. Trumpis – vienkāršība.


      

     

    

 Atpakaļ